Termins disleksija ir atvasināts no grieķu vārdiem «dys», kas nozīmē «grūtības», un «lexis», kas nozīmē valoda, tātad – disleksija ir grūtības ar vārdiem/valodu. Disleksiju var raksturot kā grūtību un spēju kopumu, apgūstot lasīšanu, rakstīšanu, pareizrakstību un dažkārt arī matemātiku. Disleksija nav atkarīga no cilvēka intelekta līmeņa, sociālekonomiskā stāvokļa vai mācīšanās veida (Protopapas & Parrila, 2018; Critchley, 1970 in Snowling, 2000). Disleksijas cēlonis ir cilvēka smadzeņu nespēja pietiekami labi apstrādāt valodas skaņas – nošķirt un pārvietot tās, kas rada grūtības saprast, ka ikkatru runāto vārdu veido skaņu kombinācijas un no tā izrietošās grūtības piesaistīt šīm skaņām burtus vai burtu kombinācijas.
Disleksija ir neirobioloģiska, tas nozīmē, ka to nosaka smadzeņu darbība. Tā nav slimība, un līdz ar to tā nav ārstējama, lai gan tā ir iekļauta starptautiskajos slimību klasifikatoros. Disleksiju neizraisa sliktas skolas, neatbilstoša mācīšana, nevērīgi vecāki vai grūti dzīves apstākļi. Vides apstākļi var pasliktināt skolēna ar disleksiju stāvokli, bet nekādā ziņā nevar izraisīt disleksiju. Disleksija ir smadzeņu darbības īpatnība, ar kuru bērns ir piedzimis, tāpēc to sauc par attīstības disleksiju. Tā veido lielāko procentu no visiem disleksijas gadījumiem. (Hodge, 2000). Disleksiju var iegūt arī dzīves laikā dažādu smadzeņu traumu un slimību rezultātā.
Comments